Piecnieks par pieciem
Inta Kārkliņa
"Padomju Jaunatne", 1979.06.07
- Pieci gadi, nu kas tad tur liels? - novilks rūcējs.
- Tā jau varētu būt, - atburkšķēs daļēji smaidīgais.
- Jā, jā, bet kas tad noticis? - izbrīnīsies garāmgājējs. Bet ieinteresētais pajautās: - Kam?
Pieci gadi patiešām nav diez kāds izcils mūža sasniegums, bet tajos paveiktais taču var rosināt domāt, vai ne? Var likt izvērtēt, kādi tad šie gadi bijuši. Un kā saka kāds puisis (ar viņu jūs iepazīstināšu mazliet vēlāk), ja cilvēkam pašam vēl nemaz nav divdesmit gadu, bet ceturtā daļa no tiem jau veltīta kaut kam nopietnam - teātra mākslai, tad der atskatīties un to darīt ir pat nepieciešami.
Tam es piekrītu, taču redzu, kā skeptiskā smaidiņā savelkas daudzas sejas: cik daudz gan to teātra mākslas pielūdzēju... Daudz, protams, bet ja no šī lielā daudzuma atskaita tos, kuri ir tikai teātra patērētāji, tad nemaz tik milzīgs šis skaitlis nav. Un to, ka vidējo speciālo mācību iestāžu vidū teātra draugu ir pavisam maz, var apgalvot droši. Vai gan citu iemeslu dēļ pašdarbības skatēs un konkursos šo mācību iestāžu drāmas ansambļi nav manāmi?
Tā - pamazām šis tas jau kļūst skaidrāks. Drāmas ansamblis, kurš radies 1974. gadā. Kolektīvs, kura mājvieta ir Rīgas Industriālajā politehnikumā. Kolektīvs, kuram ir savs vārds - "Dialogs".
- Pirmām kārtām tas ir dialogs katram pašam ar sevi, tā ir ielūkošanās sevī, ieklausīšanās sevī. Un vēl - tas ir dialogs ar skatītāju, - paskaidro puisis (viņu jau citēju), kuram ar šo kolektīvu ir vistiešākā sakarība - kā jau vadītājam, kā jau režisoram.
Toreiz, kad pirms pieciem gadiem Livars Jankovskis ieradās tehnikumā, drāmas ansambļa nebija. Bija daži daiļlasītāji, un viss. Nebija arī savas "saimniecības", nu kaut vai neliela kaktiņa, kur novietot etīdei nepieciešamo spieķi un cilindru.
Tagad ir kolektīvs. Tagad ir telpa mēģinājumiem, kas reizē noder gan kā grimētava, gan tērpu noliktava, gan savdabīgs ansambļa vēstures muzejs (pilnīgi iespējams, ka vēl pēc pieciem gadiem ar šo telpu nekādi nepietiks, jo pat tagad te ir diezgan šauri...). "Dialoga" piekto dzimšanas dienu svin sešpadsmit tā dalībnieki. Visos aizvadītajos gados par piederīgiem šajā kolektīvā sevi varējuši uzskatīt piecdesmit seši cilvēki.
- Tā ir īpatnēja sakritība, ka allaž pārsvarā esam tieši sešpadsmit. Manuprāt, tas ir tāds labs skaitlis, ne pārāk liels, ne pārāk mazs, - precizē Livars.
Mēs sev neizvirzām uzdevumu iestudēt apjomīgas izrādes, sniegt viesizrādes republikā. Galvenais jau nav sevi parādīt. Galvenais ir iemācīties saprast teātra mākslu, iemācīties pašiem domāt, uztvert, just, nebūt vienaldzīgiem pret to, kas notiek apkārt, prast novērtēt skaisto, vienkāršajā saskatīt daudzveidību.
Tā pasacīts, tas skan ļoti saprotami, bet vai to ir tik viegli izdarīt? Galvenokārt taču nav laika, bet ja tas tomēr atrodas, sastopamies ar neprasmi. Kas tad mūs ir mācījis? Cik tad daudz astoņgadīgajā skolā runāts par šiem jautājumiem? Un cik stundas atvēlētas estētikai tehnikumā?
Tāpēc darbošanās "Dialogā" lielāko guvumu dod tieši pašiem dalībniekiem.
- Bet visvairāk arī prasa no viņiem pašiem. Jūs domājat, ka viegli no pusdeviņiem rītā līdz puspieciem pēcpusdienā nosēdēt stundās, pēc tam līdz pus vienpadsmitiem vakarā pavadīt mēģinājumā? Viegli piecu minūšu garai etīdei ziedot pusotra mēneša darbu? Šim laikam, šīm vakara stundām pieder gan neredzētās kinofilmas, gan nesatiktie draugi, - tā Livars.
Par pretī saņemto tiek runāts mazāk. Mazāk tāpēc, ka sevī uzkrājot - uzkrāts tiek skatītājos. Tāpat neizstāstīsi tos aplausus, kurus "Dialogs" dzirdēja, piedaloties Baltijas republiku vidējo speciālo mācību iestāžu festivālā. Arī tos atzinības vārdus, kuri uzklausīti pēc uzstāšanās Latviešu sarkano strēlnieku muzejā, kad tika parādīts uzvedums, kas veltīts Eiženam Vēverim, - "Divas dzīves".
Ko īpaši sūroties par to vai šo, jāstrādā taču tik un tā! Šī apņēmība, uzņēmība un izturība man šķiet uzslavas vērta. Par to noteikti visiem "Dialoga" puišiem un meitenēm var likt piecnieku. Par vēlēšanos izjust, par mācīšanos saprast.
Tāds, dažos vārdos raksturojot, ir "Dialogs". Ansamblis, kurā darbojas vairāk zēnu nekā meiteņu. Ansamblis, kura vadītājs ir tikai mazliet vecāks par saviem audzināmajiem. Ansamblis, kura dalībniekiem tuvāki ir mēģinājumi, nevis izrādes.
Pagaidām viņi ir tikai piecus gadus jauni. Pagaidām viņu lielākais sasniegums ir Latvijas ĻKJS CK diploms par piedalīšanos Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas rīkotajā pašdarbības konkursā.
Pagaidām viņi saka: kaut kas mēs esam tikai visi kopā. Pagaidām viņi saka: laime ir tiekšanās pēc kaut kā.
Lai viņiem daudz šādu laimīgu mēģinājumu un gadu priekšā, jo dialogs ar sevi un skatītāju turpinās.