Kas ir tavi spārni?
Mārīte Milzere
Kurzemnieks, 2008.15.07
Kas ceļ spārnos kādreizējo kuldīdznieku Livaru Jankovski (1951), lai rastos jaunas esejas, miniatūras, dzejoļi, fotogrāfijas?
Tā ir Latvijas daba ar savām bezgalīgajām niansēm (sazvanīts dažu jautājumu precizēšanai, mākslinieks sajūsmināts stāsta, ka atrodas Zemgalē, netālu no Staļģenes, cik apkārt daudz brīnumainā), viņa gara radinieki dažādu laiku un tautu kultūrā ( Dullais Dauka, Omārs Haijams, Ojārs Vācietis, Antons Čehovs, Imants Kalniņš, Helēna Romānova, Antuāns de Sent Ekziperī un vēl, un vēl). Daudzviet Latvijā, arī mūspusē, skatītājus sajūsminājusi fotoizstāde par Latvijas dievnamiem, Rīgas Valsts tehnikuma telpās mājvietu radis mūsu novadnieka radītais Kristīgās literatūras un baznīcu vēstures muzejs. Dzejas mīļotājus iepriecina pagaidām pēdējā grāmatiņa Ar uzrakstītu vārdu... . Rāma, apcerīga noskaņa, daudz jautājumu, bet atbildes lasītājam pašam meklējamas, jo
Ar uzrakstītu
Vārdu ir tāpat kā ar
Māla podu tas vēl jāapdedzina.
Tikai tad tas skan
cilvēku sirdīs.
Dzejnieka piedāvātais vārds katru uzrunās citādi, bet diez vai daudz būs tādu, kam kādubrīd nav bijis jāatbild:
Kur lai es savu
Nemieru lieku?
Un pavasarī, un vasarā lieku?
Steidzīgajā ikdienā var pazaudēt gan dvēseles mieru, gan spēju uz mirkli apstāties, un L.Jankovskis atgādina:
Un
augusta naktīs var
Redzēt, kā no
Debesīm mirdzoši
āboli krīt.
Var apskaust kādā dzejolī minēto tēvu un dēlu, jo viņiem piemīt tā dažkārt pazaudētā māka saprasties nerunājot:
Tā viņi sēdēja un, ne vārda
Nebilduši, sarunājās.
Ja gribat apcerīgos mirkļos sarunbiedru, tad to var meklēt arī L.Jankovska dzejas rindās.