Par mīlestību un sevi es neko nevaru pateikt, lai runā Dievs. (L.Jankovskis)
Sandra Varkale
"3X3 Saules Rats", 2007.10.07
Kad vārds atrod vārdu, saskaņojas teikumā, balsī gūst netveramo materialitāti, uz papīra, koka dēlīša, pergamenta, grāmatā - acīmredzamo, un sirdī atbalsi, tad varam teikt Livara Jankovska vārdiem: "Vārds kļūst ietilpīgs, tas glabā sevī kādus no cilvēka mūža graudiem."
Bagāti ir dvēseļu apcirkņi. Katram savi, īpašie, neatkārtojamie dārgumi. Vienkārši un sīki. Lieli un diži. Mūžīgi kā taureņa pieskāriens, kā Jūras un Krasta bezgalīgais stāsts. Pirmdienas vakarstundā pils zaļajā zālē kopā ar sveču gaismas maigo siltumu un ieskaujošo smaržu, mijkrēšļa samtainumu nometnieki varēja baudīt Livara Jankovska dzejas lasījumus. Dzeju, kuru neraksta, bet pieraksta brīdī, kad pavisam noteikti nevar citādāk.
Tā atspoguļojumu rod autora piedzīvotais, pārdzīvotais, sajustais, pārdomātais gan pedagoģiskajā darbā Rīgas Valsts tehnikumā, gan īstenojot vērienīgo projektu "Latvijas dievnami" krāsu fotogrāfijās, gan šķietami nenozīmīgas tikšanās, noklausītas sarunas, kas atstāj pēdas dvēselē, gan liktenīgi notikumi, kuros liela nozīme ir bijusi līdzcilvēka spējai pieņemt lēmumu - sniegt palīdzību un nenobīties.
Projekts "Latvijas dievnami" krāsu fotogrāfijās ir Livara, Ritvara un Ivara lolojums. Tādā veidā savu vietu Latvijas kultūras vēsturē ir radušas 1200 krāsainas fotogrāfijas, kas liecina par Latvijas dievnamiem - krāšņiem, aizmirstiem un ar lūgšanu piepildītiem. Tikpat pretrunīgiem kā laiks, kurā dzīvojam. "1995. gadā Lieldienās Sv. Pētera baznīcā šo izstādi atklāja valsts prezidents Guntis Ulmanis, klātesot Latvijas vadošo konfesiju arhibīskapiem un valsts inteliģencei." Kopš tā brīža "Latvijas dievnami" krāsu fotogrāfijās piedzīvoja 350 dažādas ekspozīcijas, divas ceļojošas tūres ASV, un to ir apskatījuši 950 tūkstoši skatītāju.
Livara dzeju, esejas, epifānijas, miniatūras varam lasīt izdevumos "Viss ir tik tuvu", "Tu gaidi vēju...", "Trešais vārds", "Trešais vārds (turpinājums)", "Vējš aiznesīs...", "Starp savējiem".
Bet brīdī, kad klusums runā daiļskanīgāk autors
"... kā Jūra raksta dzejoļus smiltīs" (L. Jankovskis)
Raksta cilvēkiem un mīlestībai "...par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet".