Livars Jankovskis
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Pie
Apvāršņa rietēja
Saule.
No tās
Ceļš mirdzēja man tieši pie kājām.
Bet man bija bailes doties līdz
Apvārsnim. Un tad
Saule norietēja. Es paliku stāvam krastā.
Pie manis pienāca kāds zvejnieks un teica -
Rīt būs atkal jauna
Diena.
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Bija nakts.
Kaut kur augstu virs galvas - tai otrā
Jūrā, kuģu mastos mirdzēja mazas
Zvaigznītes.
Jūras krastā stāvēja kāds
Cilvēks.
Un turpat netālu smaržoja man nepazīstamas
Puķes, un tajās
Vijoles spēlēja simtiem mazas vasaras nakts
Dvēselītes.
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Es jau kādu laiku biju sēdējis kāpu aizvējā, kad
mazs, raibs
Taurenītis nolaidās uz manas kājas lielā pirksta.
Tā nu
Viņš tur tupēja, šūpodamies jūras vējā,
un nez ko pie sevis
Domāja. Es sēdēju un baidījos pakustināt kāju, palaikam raudzījos uz
Viņu. Un, kamēr tas tur saulītē gozējās, sāku rakstīt par viņu.
Un tad man ienāca prātā, ka arī mūs tāpat kāds novēro, un varbūt par mums pat kaut ko pieraksta. Un tāpat ilgojas - lai mēs ilgāk paliekam
Viņa tuvumā, kā es vēlējos, lai
Taurenītis būtu pie manis, zinot, ka es nekad tam pāri nenodarīšu.
Es gribēju tam pieskarties, es gribēju to noglāstīt, bet neuzdrošinājos
Iejaukties viņa jaukajā pārdomu brīdī.
Tā nu mēs abi tur saulītē sēdējām!
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Saules mala jau pieskārās
Apvārsnim. Kāda
Ģimene nāca no peldēšanās un jau gāja uz
Mājām.
Es viņiem sacīju -
Pēdējā brīdī paspēju!
Vīrietis atsmaidīja un vaicāja -
Uz ko?
Es viņam atteicu - uz
Izrādi!
Viņi visi pasmaidīja un turpināja savu ceļu. Arī
Saule.
Nu jau tā ir norietējusi, un es
Jūras krastā stāvu viens pats.
Rītvakar atkal nākšu uz šo vienreizējo
Dieva
Izrādi!
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Bet es... paliku kāpās un pagriezu
Jūrai muguru.
Koku puduros varēja saskatīt lielākas un mazākas
Mājas. Es zināju, ka te ir arī divas
Baznīcas un droši vien arī
Kapsēta.
Aiz muguras šalca
Jūra. Tā ne brīdi nenorima, tāpat kā
Cilvēki, kas tepat aiz kāpām pie
Jūras
Dzīvoja.
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Vai
Jūra ir
Ceļam gals...
Un kur ved
Ceļa otrs gals...
Es pagriezos lai dotos prom no
Jūras, bet zinu, ka ceļam viens gals noteikti
Ved pie
Jūras!
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Diena bija saulaina, un pie
Debesīm nebija neviena mākonīša.
Es noģērbos un apsēdos savā saliekamajā krēslā,
paņēmu papīru un rakstāmo, lai pierakstītu kādu prātā ienākušu domu.
Tad ieraudzīju tālumā divus tumšus siluetus.
Viņi nesteidzīgi nāca uz manu pusi. Cilvēki bija ģērbušies tumšās,
varbūt pat melnās drēbēs. Man tas likās nedaudz jocīgi un,
nez ko sadomājies, pasmaidīju.
Tad viņi pašķīrās, viens aizgāja uz kāpu pusi,
bet otrs ar visām drēbēm taisni jūrā iekšā.
Viņi bija pietiekami tālu, lai tos neuzkrītoši novērotu, sevišķi to, kurš nu jau bija ūdenī līdz kaklam un laidās peldus!
Tikai pēc laba laika viņš nāca ārā no diezgan aukstā ūdens,
bet arī ne tik aukstā, lai peldētos ar visu uzvalku.
Un nu jau arī otrs nāca no kāpām tam pretī
ar baltu dvieli rokās un sāka peldētāju apslaucīt.
Tikai tad es nopratu, ka tie bija melnie cilvēki.
Tā nu te mums Baltijas jūras krastā iet,
melnos cilvēkus neredzējušiem!
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Kaut kur tālumā pie
Debesīm ik pa brīdim bungoja
Pērkons.
Klauvējieni atskanēja biežāki un
neatlaidīgāki,
līdz pēkšņi kāds strauji atvēra
durvis un pa tām putodams
Jūrā iegāzās liels, pelēks
mākonis.
Tas atsitās pret gludo
Jūras virsmu, saplīsa mazos,
balti sudrabainos vilnīšos un
veltin vēlās uz krastu,
to ietērpdams baltos
viļņu plīvuros...
Un arī kaijas
Jūras krastā stāvēja un
priecājās par redzēto...
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Jūra izskatījās tik bezgalīga un
Dziļa.
Jūra un
Debesis bija tik vienotas...
Es pacēlu savas rokas - kā
Putns izpleš spārnus...
Un saucu...
Es saucu arvienu skaļāk un
skaļāk...
Es saucu pilnā balsī un no
visa spēka...
Un tad es sapratu,
ka mana balss un spēks ir
par niecīgu, lai
Dievs mani sadzirdētu... un
es čukstus - savā sirdī izrunāju
šos vārdus -
Dievs, es
Tev pateicos...
Un es ticu, tas
Kungs to
Dzirdēja.
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Virs
Jūras kā milzīgas un draudīgas
klintis stāvēja mākoņi.
Tad ugunīgi balta zibens
šautras sašķēla klintis un no to
plaisām izšāvās daudzas sīkas
lietus pērlītes.
Tās vizēdamas sāka krist uz
Zemes - un varēja redzēt, kā
liedags piebira baltām dzintara
lāsītēm...
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Tā traucās pretim kā liels,
putojošs kalns.
Sniegotās viļņu galotnes sasniedza
tumši draudīgās
Debesis, un dažas šļakatas
uzsitās tik augstu, ka iemirdzējās kā
zvaigznes satrakoto kuģu mastos.
Es stāvēju, cepuri noņēmis, skatījos un
klausījos šajā
Dieva radītajā dabas stihijā un
biju kā mazs smilšu graudiņš bangojošās
Jūras krastā...
Un tomēr -
es varēju sadzirdēt arī
savas
Sirds pukstus...
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Jūras krastā stāvēja lielas, svina pelēkas
varbūt ne kaijas...
Dažas majestātiski šūpojās viļņos.
Es pa gabalu stāvēju un vēroju tās.
Smiltīs varēju redzēt to atstātās pēdas...
...un klausīties to nedaudz pārmītajos vārdos...
...tomēr putni mani nepieņēma savā pulkā...
...viņi mani arī neatraidīja, tikai paši pavirzījās
nedaudz tālāk...tālāk no manis...cilvēka....jo
es viņiem biju svešinieks.
Es stāvēju ilgi un gaidīju...
.. putni pacēlās spārnos un aizlidoja.
Tā mēs arī nepaspējām iepazīties, vai
varbūt tomēr...
...mēs viens otru atcerēsimies un pieminēsim
ar labu...
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
No krasta varēja redzēt kuģus, kuri kā
putni šķērsoja
Apvārsni un lēnām pacēlās
Debesīs.
Kurp jūs dodaties, mani
brāļi un māsas?
Vai mēs vēl kādreiz satiksimies?...
Vai mūs vienos tikai atmiņas par divām
paralēlēm, kuras sākas un saplūst vienā
bezgalības punktā -
Apvāršņa un krasta līnijā...
...un tām pa vidu
Saule...
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Lija lietus...
Jūras krastā es biju viens pats...
Debesis bija tumšu lietus
mākoņu pilnas, un varēja redzēt, kā
lietus lāsītes pievienojas jūras viļņiem, un
tie balti un šalcoši vēlās uz krastu.
Lija lietus, bet viļņu galotnes joprojām bija
baltas jo baltas...
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Es ilgi stāvēju
krastā un raudzījos uz
Apvārsni...
Kur ir mana
Nākotne?...
Un kas ir šeit?...
Vai
Tagadne?...
Es stāvēju pie
Jūras, kuru reiz man būs lemts
pārkāpt, lai nokļūtu aiz
Apvāršņa...
Es stāvēju
Šīs jūras krastā un nekādi nevarēju
aiziet...
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Tur tālu pa
Debess malu slīdēja
kuģi...
Man tie atgādināja lielas un baltas
baznīcas...
Jūra, un, liekas, visa piekraste šūpojās...
Tikai lielie, baltie kuģi pie
Apvāršņa turējās stalti, un spožajos
Saules staros to masti atmirdzēja kā
sudraboti torņi ar krustiem galos...
Es atkal paklanījos
Jūrai un devos
Mājup...
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Jūras krastā bija dažas laivas un
suns.
Varēja redzēt, ka suns te pazina katru atnācēju.
Es biju svešais.
Es jutos neērti, jo šeit nepazinu neviena. Arī
Jūru ne, es viņu biju tikai redzējis.
Suns pazina cilvēkus, laivas un
Jūru.
Un viņu pazina pat kaijas
Debesīs.
#
Ceļš mani aizveda pie
Jūras...
Kāpu aizvējā smaržo
Kārkli...
Man pie cepures pieklauvē kāds
Taurenītis... un aicina mani pacelties
Spārnos un lidot pāri
Jūrai...
Es priekā noskūpstu mazo
Taurenīti un ļaujos
Vējam...
Mēs lidojam tik augstu, ka jau dienā
Var saskatīt
Zvaigznes pie
Debesīm... visa
Jūra pilna baltām
Puķēm, un smaržo pēc
Rudenī ziedošiem kārkliem...
Es stāvu
Jūras krastā un pamāju
Kaijai, kas uznes manus
Sapņus tur augstu
Debesīs...