Redzētais un dzirdētais
Mežotnē 17.05.2003.
Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! (...) Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! (...) Bet es ļoti priecājos iekš Tā Kunga par to, ka jūs jau atkal esat atplaukuši gādībā par mani; jūs gādājāt arī agrāk, bet jums trūka izdevības. Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. Tomēr jūs labi darījāt, ņemdami dalību manās bēdās.
/Bībele, Pāvila vēstule filipiešiem 4:4-14/
# # #
Vairāk nekā pirms gadu tūkstoša Mežotne bijusi seno zemgaļu nocietinājuma vieta, bet muižas vēstures pirmsākumi meklējami hercoga Jēkaba laikā 17.gs. vidū. Vēlāk 1795. gada Krievijas ķeizariene Katrīna II Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai, kura lika uzcelt jaunu pils ēku. Pils tika celta, izmantojot Džakomo Kvarengi projektu, tās interjers veidots klasicisma stilā. Tās celšana tika pabeigta 1802. gadā. Pils un tās apkārtne ar rāmo Lielupes plūdumu, parku, kas ir viens no skaistākajiem angļu stila ainavu parkiem Latvijā, rada neatkārtojamu gaisotni un vēlēšanos tur atgriezties vēl un vēl.
/No Mežotnes pils prospekta/
# # #
Mežotne.
Kādu mirkli atkal dzīvošu pilī.
Uz man atvēlētās celles durvīm rakstīts
Ceļotājs!
Liela ceļotāja lāde, pamatīga, spožām bumbām niķelēta dzelzs gulta, pie sienām senlaicīgos rāmjos bildes ar dzīvē redzētām ainavām Jūdeja, Venēcija un Frankfurte pie Mainas.
Bet aiz loga, pašā liepas virsotnē stārķis ar savu kundzi!
Liekas, ka arī šī jaukā ģimene man ir pazīstama!
Sasveicināmies un turpinām katrs savu dzīves ceļojumu!
# # #
Es esmu ceļotājs no šīs
Dzīves uz
Nākamo.
Un mirklis, kurā mēs ar
Tevi satikāmies ir kā maza
Pieturvieta starp
Divām
Bezgalībām.
# # #
Mani ātriem soļiem panāca kāds vīrs, tik vien bija, ka paspēju pavaicāt, kur te tā slavenā ozolu birzs?
- Tik taisni vien, taisni vien, un tur jau tie ozoli arī būs, bet viņi jau tādā bēdīgā stāvoklī.
- Nu kā jau daždien tādi vecāki vīri, iešu un uzmundrināšu viņus!
To padzirdējuši, kaimiņmāju gaiļi sāka dziedāt vienā laidā!
Un ne pēc cik ilga laika tā nu mēs vairāki vīri tur stāvējām,
kā nu kurais! Bet nu jāteic gan
es nebiju no tiem stiprākajiem.
Un man bija prieks par šo sastapšanos!
Bet, ja pavisam godīgi, man gribētos dzīvot tā,
lai vecumdienās arī ar mani kāds gribētu parunāties, varbūt pat cepuri nenoņēmis, tik atnāktu un pavaicātu
kā tu tagad dzīvo, vai tev kā nevajag?
Jā, ko tad man vajadzētu,
droši vien to pašu ko šiem ozoliem, tik
Mīlestību vien!
# # #
Lietus... un lietas skaistas!
Cilvēks... un ozolu diženums!
Cilvēks sēd pie ozolkoka galda un ēd savu
Dienišķo maizīti.
Vēl aug...
Ozoli un vīri kā
Ozoli, kam
Liepas kā kuplas sievas apņemamas!
# # #
Kad mazie stārķēni ir izauguši tik
Lieli un jau grasās pamest jūsu
Ligzdu, tad pakāpieties līdz
Viņu debesīm, un tur varēsiet redzēt
Zeme ir apaļa.
Un reiz tie atkal apciemos
Jūs.
# # #
Dzīvoju es
Pilī, un kas
Pasaulē notiek nezinu.
Pils parkā ganās
Avis, un arī tas mani
Iepriecina!
Naktīs es esmu
"Aizceļojis", un kur es
Nezinu.
Kad no rīta esmu atgriezies,
Mani aicina brokastīs!
Arī tāda var būt
Dzīve!
# # #
Līst vai katru dienu,
Aitiņas samirkušas un grib nākt
Pilī.
Vai lai šoziem staigāju
Slapjos
Dūrainīšos?
# # #
Un, atstājot šo
Pili, visvairāk man pietrūks
Stārķu ģimenes, kura paliks uz
Ilgiem gadiem pils dārza kuplajā
Liepā.
Viņi te ieradīsies gadu no gada,
Līdz...
Un es arī centīšos pa reizei apciemot,
Gribas sacīt
Savus draugus!
Bet to nu gan es varu
Apsolīt, ka, lai kur arī mēs tiktos, es vienmēr
Pasveicināšu šos
Baltos, skaistos
Mīlestības
Putnus!
# # #
Visas upes plūst uz
Jūru!
Visas domas trauc pie
Dieva!
Kurp tad lai
Upes steigtos?
# # #
Ja tavā
Dzīvē nav nekā
Būtiskāka, tad tā nav arī
nauda, kas nosaka
Visu tavā
Dzīvē.
Tava dzīve ir
neziņas pilna...
# # #
Stāvā, liepām apaugušā
Lielupes krastā, kādu pāris kilometru gājumā no
Mežotnes pils, zem kuplas un jau labi vecas
Mežābeles kāds pirms gadiem piecdesmit vai
Senāk iekārtojis ērtu
Soliņu.
Nu jau tas ir apsūnojis un pus sabrucis, bet tieši uz
Tāda man gribas apsēsties un raudzīties rāmajā
Lielupes plūdumā.
Un te, šinī bezgala skaistajā vietā,
Vīngliemežu mīlas pāru un visu
Ziedu laikā gribas pateikt sev tā, lai es pats
Ticētu tam, ko gribu sacīt
Visiem!
Es
Ticu šim brīnumam, kuru saucam par
Dzīvi!
Es
Ticu šim brīnumam, kuru saucam par
Cilvēciskām attiecībām starp visu
Dzīvo!
Es
Ticu šim brīnumam
Dieva un
Cilvēka attiecībām, kuru vienā vārdā saucam par
Mīlestību!
# # #
Kā jau tas ierasts, visgleznaināko upes ieloku
ar savu klātbūtni vien jau bojāja kāds mākslinieks.
Viņa cepures milzīgās malas,
liekas, sniedzās līdz pat upes viņējam krastam
vai pat debesīm.
Viņš sēdēja uz raiba, līdzi paņemta padibeņa,
nu skaidri bija redzams mākslinieks!
Kreisajā rokā tas turēja, kā nopratu, krāsu paleti,
bet labajā pindzeli.
Tā bija makten gara,
un jo tuvāk gāju,
jo vairāk tā man atgādināja...
nu ko jūs domājat
makšķeri!
Bet tā palete vienkārši bija visparastākā zivju ķeramā ķesele.
Pirmais, kas ienāca prātā
bende!
Bet par laimi zivis arī to noprata,
un uz viņa galīgi dumjā āķa neviena neķērās vis.
Un pareizi darīja!
Tad es pilnā kaklā, to nevarēdams izturēt, kliedzu
tas nav mākslinieks!
Te vīrs zem lielās bekas sarosījās,
paskatījās uz mani un no ķešas izņēma kādu kladi,
un ilgi tajā ko skrīvēja!
Ej nu tu sazini, tā mēs ar zivīm padomājām,
mākslinieki jāpazīst!
Jāpazīst tie mākslinieki!