Kas ir cilvēks - Jānis Zaikovskis?

26.06.2009

Kāds ir bijis tavs ceļš no Balviem līdz Londonai?

Pirmos piecpadsmit savas dzīves gadus es pavadīju, dzīvojot Balvos. Divu (daži apgalvo – pat trīs!) ezeru ieskautajā klusajā un zaļajā pilsētā apmeklēju bērnu dārzu “Sienāzītis”, pēc tam Balvu Amatniecības vidusskolu un vienlaicīgi Balvu Mūzikas skolu. Absolvējis klavierspēles nodaļu mūzikas skolā un nolicis devītās klases eksāmenus, nolēmu, vecāku atbalstīts, mesties nezināmajā un turpināt mācības Rīgā. Tā kā tolaik brīvajos (un ne tik brīvajos) brīžos eksperimentēju ar mājas lapu veidošanu, iestājos Rīgas Valsts tehnikuma Datortehnikas nodaļā, kur pavadīju divus gadus.

Laiks Rīgā bija īpašs, jo, tolaik 16-17 gadu vecumā, sāku apjaust pasauli ap sevi un manu lomu tajā. Datortehnika un programmēšana pamazām nokļuva otrā vai trešā plāna lomā, un vairāk laika centos veltīt, strādājot tevis vadītajā Dialogā un Mūsu dzīves muzejā. Citos brīžos dziedāju vīru korī “Tēvzeme” un spēlēju klavieres tehnikuma salonansamblī. Sāku fotografēt un nedaudz ceļot – gan uz Balviem, gan ārpus valsts uz veco Eiropu. Kādā no Rīgas klosteriem ik pa laikam mācījos latgaļu valodu, un bieži skatīju pilsētu caur 6.tramvaja logu. Pasaule kļuva intriģējoša, pārsteigumus sološa, bezgalīga. Nejauši vai jauši nokļuvu kādā seminārā Rīgā, kurā kādas Anglijas koledžas vadītājs stāstīja par mācībām Lielbritānijā. Programmēšana bija kļuvusi dziļi tehnisks priekšmets, mikroshēmu lodēšana vairs nelikās vilinoša. Nolēmu studēt Londonā – studēt politiku.

Laiks Anglijas koledžā, kurā pavadīju divus gadus pirms iestāšanās universitātē, atnesa jaunus izaicinājumus. Nokļuvu starptautiskā vidē, kurā vairāk kā puse studentu bija no tālām zemēm. Ja Rīgā datorspeciālistiem bija jāapgūst fizika, ķīmija, matemātika un datorloģika, tad tagad pārslēdzu domāšanu uz likumdošanu, ekonomiku un politiku. Šie divi gadi pagāja, augot akadēmiski, nostiprinot angļu valodu, iepazīstot citu tautu kultūras un nodibinot jaunas draudzības. Kroidona - Londonas priekšpilsēta, kurā koledža atradās - lai gan svešam apmeklētājam šķietami garlaicīgu betona ēku ielenkta, kļuva tuva, pazīstama un mājīga savā savdabībā. Pēc pirmā mācību gada sākās ilgs un nervus pārbaudošs pieteikšanās process universitātēm (centralizēti jāpiesakās līdz piecām mācību iestādēm), kas 2008.gada augustā veiksmīgi noslēdzās ar pieņemšanu Londonas Ekonomikas skolā, kurā studēt bija mans sapnis. Nupat ir noslēdzies pirmais mācību gads, un šis ir jauns manas dzīves ceļa posms, kuru tikai pamazām apgūstu un kura nozīmi, iespējams, vislabāk varēšu ieraudzīt tikai nākotnē, raugoties atpakaļ.

Kuras ir bijušas šī ceļa skaistākās pieturvietas?

No dzīves dzimtajā pilsētā ar vislabākajām atmiņām raugos atpakaļ uz dalību Egona Salmaņa vadītajā tautas pūtēju orķestrī. Pēdējos divus mūzikas skolas gadus paralēli klavierspēlei centos apgūt pamatus tenora un alta spēlē, kas ļāva būt šī mērķtiecīgā kolektīva dalībniekam. Apbrīnoju to darbu, pacietību un talantu, ko diriģents ieguldīja, vadot kolektīvu uz godalgām republikas mērogā. Orķestrī tā pa īstam varēja iemācīties strādāt komandā, (vairāk kā 50 cilvēku komandā!) iepazīt mūzikas universālo valodu un, protams, labi pavadīt laiku vienaudžu vidū.

Laiks tevis vadītajā Dialogā un muzejā, kuru darbībā piedalījos, mācoties tehnikumā, bija pilns jaunu piedzīvojumu un izaicinājumu. Ja orķestrī biju mācījies noskaņot instrumentus vienā tonī ar visu kolektīvu, klausīties citos dalībniekos un sekot diriģenta roku mājieniem, tad laiks Dialogā pavēra jaunu jautājumu spektru – kas esi tu pats? ko tu par to domā? kas ir tavas dzīves pamats? kurp tu dodies? Šī laika skaistums, laikam, slēpās tik atšķirīgo disciplīnu izziņā – vēsture, arhitektūra, literatūra, fotogrāfija, dzeja, skatuves kultūra, runas māksla, ētika – un pāri pār visu jautājums par šīs dzīves likumsakarību esamību – ticību, cerību, mīlestību.

Tevis pamudinātā fotogrāfiju izstādes organizēšana bija vēl viens skaists piedzīvojums. Izvēlējies 20 fotogrāfijas no savām Latvijas, Anglijas un Francijas ekspedīcijām, organizēju ceļojošu izstādi pa Latgali. Sastrādāties ar muzeju, skolu un tautas namu darbiniekiem bija jauna pieredze, un sastapos ar daudziem pretimnākošiem un atbalstu sniedzošiem cilvēkiem.

Kas ir kopējs, un kas ir atšķirīgais Latvijā un Lielbritānijā?

Gan Latvijā, gan Lielbritānijā cilvēki vēlas dzīvot labi, un abas valstis ir izvēlējušās demokrātiju, brīvā tirgus ekonomiku un sadarbību ar citām Eiropas valstīm kā darbarīkus, lai sasniegtu pilsoņu pieprasīto labklājības līmeni. Atšķirības parādās tajā, kādā kvalitātē ir valsts un pilsoņu attiecības. Tik ilgi, kamēr valsts aparāts un iedzīvotāji viens ar otru sacīkstās (vai pat karo), nevis sadarbojas, attīstība ir daudz lēnāka vai nenotiek nemaz. Jautājums, varbūt, nav tikai par valsts aparāta attieksmi pret vēlētājiem, bet arī otrādi. Politiķu kā profesijas reputācija Latvijā ir novesta līdz apsmiekla līmenim, tāpēc nav brīnums, ka maz ir to jauniešu, kuri aktīvi iesaistās valsts pārvaldes darbā, lai strādātu visu pilsoņu – nevis šauru interešu grupu – labā.

Līdzīgu sabiedrības attiecību problēmu var saskatīt arī uz ielas. Cieņa, pieklājība un laipnība ir no ekonomikas procesiem neatkarīgas vērtības. Vai nu sabiedrības vairākumam tās piemīt, vai - nē. Nav, protams, tā, ka vienā valstī visi cilvēki ir laipni un citā - nav, bet tomēr saskarsmes kultūra, manuprāt, ir lauciņš, kurā mēs, latvieši, varētu pacensties vairāk. Varbūt, ka šos jautājumus var reducēt uz jautājumu par uztcību. Vai pilsoņi uzticās valdībai, vai kaimiņš uzticās kaimiņam, vai pārdevējs – pircējam, skolotājs – skolēnam, nodokļu maksātājs – valsts ieņēmumu dienestam, valsts ieņēmumu dienests – nodokļu maksātājam, pacients – ārstam. Tā, iespējams, ir viena no lielākajām atšķirībām, ko izjūtu starp abām valstīm – uzticība rada pozitīvu sadarbības, cieņas un pieklājības ķēdes reakciju, ko vairāk izjūtu Anglijā kā Latvijā.

Ir vērts arī salīdzināt attiecības starp dažādām vienā valstī dzīvojošām etniskām grupām. Dzīvojot Londonā, ik brīdi – uz ielas, veikalā, autobusā, frizētavā – sastapsies ar cilvēkiem no visām pasaules malām, kuri, lai gan atšķirīgi kultūrā un dzīves stilā, cieņpilni attiecas viens pret otru un kuri saprot etnisko konfliktu bērnišķīgo un tuvredzīgo dabu. Tiklīdz cilvēki sāk viens otru likt etniskās kastītēs un sāk viens otru vainot par kādām problēmām valstī, līdz ar to tiek novērsta tik svarīgā uzmanība no jautājumiem, kuri ir patiesi nozīmīgi – ekonomika, izglītība, valsts pārvaldes kvalitāte, korupcijas novēršana, tautsaimniecība.

Kuri ir šīs dzīves cilvēkus vienojošie lielumi?

Tas ir ļoti labs jautājums, par kuru, īstenībā, tik bieži neiznāk aizdomāties. Vairākums cilvēku, ar kuriem pavadu gan studiju laiku, gan brīvos brīžus, nenāk no Latvijas, un bieži vien arī ne no Eiropas. Tas tik tiešām liek apsvērt, kas ir tas, kas mūs vieno, un nereti tie ir lielumi, kurus vārdiem aprakstīt ir grūti. Varbūt, tā ir cilvēkmīlestība – apziņa, ka, lai gan otrs cilvēks nācis no absolūti citas kultūras, ar pavisam savādāku vēsturi un ikdienas paražām, šis cilvēks tikpat stipri kā es vēlas būt pieņemts, mīlēts un laimīgs. Varbūt arī, ka tā arī ir cieņa – pieņemt, ka ne vienmēr tikai mans dzīves stils un uztvere ir tie paši pareizākie un ka ne vienmēr man jāpārmāca pasaule. Tiklīdz cilvēks apzinās, ka viņš pats nav nevainojams un ka, īstenībā, uz pasaules nav neviena cilvēka, kas dzīvotu nevainojami, kļūst daudz vieglāk saprast un cienīt to cilvēku viedokļus, kuri nāk no svēšām zemēm. Tas, no otras puses, nebūt nenozīmē piekrist ikvienam viedoklim, bet ļauj atvērti un cieņpilni apmainīties domām un censties kopīgi nonākt pie kādiem slēdzieniem.

Kas ir nepeiciešams, lai cilvēks varētu savu dzīvi saukt par izdevušos un laimīgu?

Var jau būt, ka sava taisnība ir tiem, kas izdevušos dzīvi neatraujami saista ar laimi, bet man tomēr liekās, ka tas ir atkarīgs no tā, ko mēs saucam par “izdevušos dzīvi.” Parasti sakām, ka kaut kas ir izdevies, kad veiksmīgi izpildām to, ko esam iecerējuši padarīt. Ja plāns piepildās, mēdzam teikt, ka izdevās to un to sasniegt. Ja dzīves plāns piepildās, sakām, ka tā ir bijusi izdevusies. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka slava vai materiāla bagātība var nest laimi. Ir cilvēki, kas par savas dzīves mērķi uzstāda naudas vai slavas uzkrāšanu, un, ja, piemēram, savos pusmūža gados pēc smaga darba gadiem viņi redz, ka tik tiešām ir pasaulslaveni, tad būtu godīgi teikt, ka dzīve ir izdevusies, jo plāns ir izpildīts. Bet man ir aizdomas, ka šāda veida “izdevusies dzīve” ne vienmēr nes laimi.

Pēc pārdomām, notikumiem un dzīves likumsakarību novērojumiem es ticu, ka ir Kāds, kas pazīst ikviena cilvēka sirdi, kam rūp ikviena cilvēka raizes un kas zin, kas ir labākais katrai dvēselei uz šīs zemes. Un, kas ir nedaudz pārsteidzoši, šis Kāds ir devis pilnīgu brīvību gan man, gan tev izvēlēties, kādu ceļu iet un kam uzticēties. Neiegrimstot teoloģijā vai reliģiskā pašlepnumā, man ir svarīgi būvēt savu dzīvi tā, lai es no sirds censtos padot tālāk mīlestību šai pasaulei, un Bībele ir tas atskaites tas punkts, kur meklēju patiesas, pilnīgas mīlestības paraugu. Dievs, nonācis uz Zemes, pavadīja pasaulīgo dzīvi bez noteikumu pārkāpumiem, tika piesists krustā un atdeva savu dzīvi katram cilvēkam, lai tie, kas viņam uzticas, iemantotu vārdos neaprakstāmu, pilnīgu dzīvi pēc šīs pasaules skolas. Atgriežoties pie tava jautājuma, es, īstenībā, nezinu, kas ir izdevusies dzīve un par to daudz nelauzu galvu, jo paļaujos uz Kādu, kas to zin daudz labāk. Vienīgais jautājums ir, vai mēs vēlamies pakārtot savu dzīvi kam augstākam un izkāpt no cilvēcīgām īstermiņa komforta zonām, kurām agrāk vai vēlāk pienāks gals.

Kas ir tavas dzīves glābšanas riņķi?

Ir viegli runāt par garīgām lietām, kad esam paēduši, siltumā, ar jumtu virs galvas. Pasaulē pastāv ciešanas – plūdi, genocīdi, bads, slimības, – par kurām varam diskutēt, bet kuras izprast un izskaidrot nav mūsu spēkos. Ikviens cilvēks sastopas ar visdažādākajām grūtībām katru dienu, lielākām vai mazākām. Varbūt, kad lietas iet savādāk kā ceram, ir vērts sev jautāt, vai ir kaut kas, ko no šīs situācijas mācīties, vai, gadījumā, netiek pārbaudīts mūsu dzīves pamatu stiprums. Ījaba grāmata par to runā detalizēti, un vienīgais, ko es neskaidros brīžos varu darīt, ir paļauties uz Dieva suverenitāti un lūgt, lai skaidrāk redzu, kas man vajadzīgs. Dažreiz pārbaudījumu nozīmi atskāršu tikai pēc ilga laika, skatoties atpakaļ. Cilvēki ir nepacietīgas būtnes, un es neesmu izņēmums.

Kas tevi šajā dzīvē visvairāk ir pārsteidzis?

Tas, ka cilvēku daba ir tāda pati kā Indijā, tā Francijā un kā Latvijā, tā Singapūrā. Mēs dzīvojam savādāk, uz brokastu maizēm smērējam dažādas zaptes (ievārījumus), bet cilvēku siržu daba visapkārt pasaulei ir bez izņēmumiem tāda pati. Kā jau iepriekš runājām, katrs cilvēks vēlas dzīvot labi, grib būt mīlēts un pieņemts, un tāpat katrs cilvēks, sevī ieskatoties, atradīs ko tādu, par ko lepoties būtu grūti.

Kā cilvēkus iedrošināt īstenot savus visskaistākos sapņus?

Sākt ar mazumiņu, un novērot sekas. Ja tev ir trīs sapņi – viens mazs, otrs vidējs un trešais grandiozs, varbūt sākt pamazām un soli pa solim pierast pie sajūtas, kā ir, kad ir savādāk. Darba augļi iedrošinās iet tālāk.

Man liekās, ka problēmai nevajadzētu būt, kā sapņus īstenot, bet gan saprast, tieši kurus sapņus īstenot. Ir vērts sev pārjautāt, kāpēc es vēlos to un to – vai tas ir, lai cilvēki vairāk par mani runātu, vai – lai es padarītu savu maku biezāku, vai – lai vairāk cilvēki mani cienītu, vai arī – lai darītu šo pasauli, kaut par sīku skaidiņu, skaistāku un laimīgāku. Manuprāt, to pēdējo ir īstenot vieglāk (un noderīgāk), jo tas neprasa daudz – pietiek ar to, ja pasakām paldies pārdevējai veikalā un atveram citiem durvis.

^ uz augšu