Andris Freidenfelds mūsu vecajā, mīļajā Dialoga kabinetā /2009.g.

 

 

Dialoga kabinetā ar tagadējā Dialoga turētājiem: Andris Freidenfelds un Atis Upenieks

 

 

Andris Freidenfelds un Agnis Kristiņš

 

 

Andris Freidenfelds un Artūrs Avots

 

 

Livars un Andris

 

 

Andris un viņa piezīmju grāmatiņa

Ar Fredi par Andri Freidenfeldu

 

      Visi jau, ja ne visi, tad lielākā daļa, ja ne lielākā daļa, tad tomēr daudzi grib būt slaveni, populāri, ja ne slaveni vai populāri, tad vismaz atpazīstami... Grib būt nozīmīgi un vajadzīgi... Un tas ir tik normāli un saprotami... Un Fredis ir tāds: kam slavens un populārs, kādam uz ielas ieraudzīts, vai mersī garām aizbraucam... Un kādam – kas tas tāds? Un man? Kas man ir Andris Freidenfelds?

      Mēs pirmo reizi satikāmies Dialogā, pirms, pirms... Pirms 30 gadiem... Mēs visi mācījāmies mīlēt teātri, mācījāmies pa īstam, bez meliem, viltus un izlikšanās, ar cieņu, pietāti un bijību pacelt priekškaru, lai satiktos ar savu skatītāju... To, kuriem mēs bijām vajadzīgi. Tas bija cilvēcības un skatuviskās pieredzes, dzīves atziņu un cilvēku dvēseles meklējumu laiks... Tās bija arī neierastas un ļoti savdabīgas Dialoga disko teātra izrādes, tie bija neaptverami gari un aizraujoši mēģinājumu mirkļi. Tās bija izrādes bērniem internātskolās un bērnu namos, vecajiem, vientuļajiem un pamestajiem cilvēkiem pansionātos un mirdzošas fantāzijas lidojumos etīdes savējiem, vienaudžiem... Fredis jau tad bija populārs, ar lielām darba spējām uz skatuves, erudīts un ar labu gaumi mūzikas izjūtās, ar apskaužamu fantāziju un iztēli, veidojot etīdes vai rakstot visdažādākos tekstus miniatūrām. Tā laika nospēlētais Atraitnes dēls... Nezinu, varbūt, viņš spēlēja sevi... Varbūt, viņa veidotajā Atraitnes dēlā bija kāds atmiņu sāpošs dimanta graudiņš no Sibīrijas... No pirmajiem dzīves gadiem, piedzimstot izsūtījumā. Savādi skan, bet Fredis un Noriļska... Un atgriešanās Latvijā... Tēvs palika tur... Māte atgriezās viena ar diviem dēliem... Viņš jau bija Fredis. No pirmās skolas dienas. Un Fredis tagad... Daudziem komiķis, varbūt āksts... Kādam tikai visai divdomīgu un pretrunīgu dziesmu, dziesmiņu tekstu autors un izpildītājs... Kāds jau kuro gadu no rītiem klausās "Bē Bē brokastis"... Es nē. Un Fredis to zina, un vēl viņš zina, ka daudzas lietas, ko viņš un kā tagad dara, man nav pieņemami. Tad kāpēc es rakstu par viņu? Es rakstu par klavierēm, par vienu no pasaules vislieliskākajiem instrumentiem... Un šīs satraucošās un nomierinošās dvēseles stīgas sāk skanēt, pieskaroties baltajiem vai melnajiem, vai melnajiem un baltajiem taustiņiem... Fredim skatuve un viņa vieta uz tās nav nejaušība... Un man liekas, ka šajā žanrā pēc Edgara Liepiņa cita turpinātāja vienkārši nav... Andrim Freidenfeldam ir arī šī izcilā mākslinieka speciālā balva... Un pelnīti, pelnīti gan! Mums var kaut kas patikt vai nepatikt un mums ir dota arī iespēja iet un darīt... Fredis iet un dara... Dara, pieņemot arī noklīdušu kaķēnu no ielas, arī otru... Un trešo... Mēs nebijām kādu pusgadu tikušies, mēs sēdējām kabinetā un runājām par šo laiku un mūsu dzīvi, par visu, kas ir ap mums... Un es sapratu, ka es nespēšu šo dialogu pierakstīt, jūs negribēsiet tik garu tekstu lasīt... Varbūt kādreiz...

      Viņš kādā reklāmas klipā ar uzsvērtu akcentu saka: "Nopērc grāmatu... Un izlasi to..." Kad māte varēja no izsūtījuma atgriezties Latvijā, viņiem atļāva dzīvot Rīgā, bet dzīves apstākļi bija vienkārši satriecoši... Es šo ģimeni iepazinu, kad viņi dzīvoja divās mazmazītiņās caurstaigājamās istabiņās ar vēl mazāku virtuvīti, malkas apkuri un tualeti kāpņu telpā... Ilgus gadus četri cilvēki, pārdesmit kvadrātmetros, sešstāvu mājas jumta stāvā... Malku varēja turēt mitrā, sapelējušā pagrabā... Bet, ziniet, vienmēr spodrajā un rūpīgi koptajā dzīvoklī uz galda bija kāda jauna grāmata, grāmatas bija visur... Arī tagad, kad dzīve ir daudz, daudz citādāka, viņam mājās ir daudz, ļoti daudz grāmatu... Un visas izlasītas...

      Vēl Fredis ir tas, kurš prot pagatavot lieliskus un visdažādākos ēdienus un tie visi līdzinās radošiem mākslas šedevriem. Zivis viņš nemakšķerē un medībās neiet... Bet līdzi viņam ir tāda visai paliela un pabieza piezīmju grāmatiņa, grāmata – labām domām, tekstiem, redzējumiem, atgadījumiem un atgādinājumiem. Un vēl es pazīstu viņu kā labsirdīgu, iejūtīgu un izpalīdzīgu cilvēku, tāda ir arī viņa māte, cēla un bezgala labsirdīga sieviete, laba māte saviem dēliem, mīļa omīte mazbērniem un mīlēta vīramāte. Zīmīgā vārdā – Marta! Un vēl, Fredī ir kaut kas no lieliskā Anša Epnera skolas. Kā var labam, talantīgam, gudram skolotājam būt slikti skolnieki... Es saku – nē! Daudzi Epnera kursu tā arī nepabeidza, Fredim tas bija pa spēkam. Un žanrs, kurā Andris strādā, Latvijā, pateicoties netalantībām, ir noplicināts un pārvērsts par balagānu ar pumpainu lakatiņu galvā, polsterētiem pupiem un izvaibstītu seju...

      Ar "Dziesmu manai paaudzei," "Labvēlīgo tipu," "Pirmo prognozi" un arī tām pašām "Bē Bē brokastīm" Andrim Freidenfeldam ir izdevies radīt ko jaunu un ieinteresēt gan klausītāju, gan skatītāju, ja ņem vērā, ka latvieši kopš laika gala nekad nav bijuši dižie joku plēsēji... Laikam jau dzīve tāda... Un arī tagad ir jau nu kā ir ar tiem jokiem... Labi, ka mums vēl ir tāds Fredis, kurš vēl spēj pasmaidīt un sasmīdināt... Un nav jau tādas dienas Latvijā, kad kaut kur vai televīzijā vai pa radio, vai kādā tikšanās vietā, vai reizē neskanētu Freda balss, un tā jau arī nav, ka daudzi jautātu: “Kas tas tāds?”

/Livars Jankovskis/

^ uz augšu