Ar savu talantu pasauli dara skaistāku
Ina Zelča
www.dzirkstele.lv, 2005.27.01
Livars Jankovskis ir režisors, pedagogs, ceļojošās izstādes "Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās" un citu kristīgās tematikas izstāžu autors. Viņa vārds daudziem kļuvis zināms tieši ar šo izstādi, kas septiņu gadu laikā apceļojusi vairāk nekā 250 Latvijas pilsētas, pagastus , lauku skolas, muzejus un pansionātus.
Livars raksta epifānijas, esejas un dzeju. Ikdienā jau 30 gadus strādā Valsts tehnikumā par pasniedzēju, māca jauniešiem ētiku. Ilgus gadus vadījis amatierteātrus, lepojas ar saviem skolniekiem - Aigaru Graubu, Andri Freidenfeldu, Juri Rudzīti un citiem, kuriem savulaik mācījis aktiermākslu.
"To, ko es esmu redzējis, izjutis, Latvijā dzīvojot, tiekoties ar cilvēkiem, rakstu savās grāmatās, nedaudz arī ilustrēju," laikrakstam stāsta L.Jankovskis. Tad viņš jūtoties brīvs. Viņam ir svarīga šāda sajūta, nav pieņemami, ja kāds cenšas ielikt rāmjos.
"Tad es jūtu, ka dzīvoju, redzu lietas un problēmas pasaulē, to risinājumu. Cenšos paklausīt un uzticēties Dievam. Esmu piedzīvojis lielas un skaistas atklāsmes un sajutis viņa svētību. Man ir daudz piedzīvojumu ar Dievu kā reālu personu," apgalvo L.Jankovskis.
Pats atrod atbildes
Viņš domā par jautājumu: "Kāpēc Dievs mīl citus un kāpēc viņš mīl mani?".
"Es nezinu, kāpēc tas tā ir. Esmu secinājis, ka Dievs mīl visus cilvēkus, nevis tikai tos, kas viņu meklē, bet arī tos, kas tikai nedaudz ieklausās viņa vārdos un jautā: "Vai Dievs ir?"," saka L.Jankovskis.
Livars sevi par piederīgu uzskata Kuldīgas Svētās Katrīnas draudzei, kurā ir iesvētīts un kristīts. Viņš jau kopš bērnības sev uzdevis daudzus "kāpēc?" un "kas notiek?".
"Vēlējos zināt, kāpēc rasas pērlītē var sauli redzēt, kāpēc ir puķes, kas smaržo, un tādas, kas nesmaržo," bērnības atmiņās kavējas L.Jankovskis.
Pamazām meklējot atbildes uz paša uzdotajiem jautājumiem, tās arī rod dzīves garumā. Šādā meklējumu procesā viņš nonācis pie atklāsmes, ka nekas nenotiek tāpat vien. "Visam ir likumsakarības, gudras rokas un mīlestības vadītas," saka mākslinieks.
Liek citiem aizdomāties
L.Jankovskis nešaubās, ka ar talantu, kas viņam dots, kalpo pasaulei. "Ar savu līdzdalību cenšos darīt to labāku, nevis sliktāku. Neuzbāzīgā veidā vēlos likt cilvēkiem domāt, kāpēc viņi dzīvo, no kurienes uz kurieni viņi iet, kāda ir jēga viņu dzīvei un kas būs pēc tam, kad tā būs nodzīvota," atklāj L.Jankovskis. Viņš runā par to, ka cilvēki bieži vien uzskata, ka talantīgi var būt tikai mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, tie, kas spēlē teātri un tamlīdzīgi.
"Ir talantīgas sievietes un vīrieši, kas izaudzina jaukus bērnus, nākamo sabiedrību. Ir arī talantīgi ierēdņi, skroderi, citu profesiju pārstāvji. Cilvēkam ar savu talantu ir jākalpo," uzskata vīrietis.
Viņš min sabiedrībā plaši pazīstamo Jeti Užāni, kas mūžu pavadījusi invalīdu ratiņos, taču darinājusi skaistus cimdus.
"Mēs viņu zinām un pazīstam ar darbu, ko veic ar mīlestību, un nopietnu attieksmi pret dzīvi. Tā mums katram vajadzētu kalpot," spriež viņš.
Padomu citiem nedod
Šovasar atvaļinājuma laikā L.Jankovskis ar treileri, kurā izvietoti izstāžu materiāli, ceļos pa Kurzemes dažādām vietām. Notiks arī dzejas lasījumi un, protams, stāstījums par Dievu un viņa atklāsmi paša dzīvē.
"Katru vasaru piedalos daudzās kristīgās nometnēs, arī 3x3 nometnē. Man nepatīk, ka mani sauc par kristīgo dzejnieku, bet gan par cilvēku, kas piedzīvojis Dieva esamību. Neuzskatu, ka Dieva vārds būtu jāsauc katrā teikumā, bet vajadzētu iedziļināties tajā, par ko es rakstu. Tikpat labi cilvēks tajā var saskatīt sevi, savu tēvu, māti vai bērnus un vaicāt par pasaules radīšanu, kas joprojām turpinās," saka L.Jankovskis.
Viņš uzskata, ka dzīves laikā daudz ko ir iemācījies pedagoģijā, psiholoģijā.
"Esmu ticies ar visdažādākajiem cilvēkiem. Arī pansionātos, bērnunamos un ieslodzījuma vietās, ar tādiem cilvēkiem, kuriem ir smagi. Mēģinu viņus uzklausīt, nedodot nevienam padomu: "Tev būs dzīvot tā!" Bieži vien viņi sev paši pasaka skaļi, kā viņu sirds liek, kas viņiem ir jādara," apstiprina L.Jankovskis.
Viņš ir pārliecināts, ka dzīve ir skaista, taču kāds var būt skaistums, ja tajā nav ne kripatiņas grūtuma?
Fakti
Livars Jankovskis dzimis 1951.gada 11.aprīlī Kuldīgā.
Izveidojis Kristīgo labdarības fondu "Dialogs" un Latvijas Kristīgo kultūras fondu. Turpina darbu pie Kristīgā muzeja izveides.
Viņa dzeju var lasīt izdevumos "Viss ir tik tuvu", "Tu gaidi vēju", "Trešais vārds", tā turpinājums ir krājumā ar šādu pašu nosaukumu, "Vējš aiznesīs", "Starp savējiem".
Šogad apskatāmas 14 viņa veidotās izstādes: Rīgas Valsts tehnikuma Kristīgās literatūras un baznīcu vēstures muzejā, Aglonas bazilikā, Kuldīgā un citviet.